15/03/2021
Šis ir Ļizas stāsts. Diezgan drēgnā 2017.gada decembra dienā, veicot pārvākšanās un iekārtošanas darbus, mieru nelika apziņa, ka pretējā dzīvoklī, kurā kādu laiku notiek remonts, putekļos un ne īsti siltumā savus saimnieci atpakaļ gaida britu kaķene Ļiza. Taču saimniece dzīvokli pameta dzīves aizvainota, aiz sevis atstājot visu iedzīvi un Ļizu vienu pašu, nemaz nedomājot atgriezties. Šo bēdīgo, pievilto dvēselīti pieņēma jauns pāris ar nesen dzimušu bērniņu, kuri šo dzīvokli bija noskatījuši, lai to izremontētu un sāktu tajā ģimenes dzīvi. Taču mūsu dzīvoklis, kas atradās šim dzīvoklim pretējā pusē, bija siltuma pilns. Krāsniņa kūrās, bija auksta ziema un es nodomāju, kamdēļ mums neadoptēt šo kaķi, kaut uz brīdi, kamēr kaimiņi to būs iekārtojuši. Tā nu sagadījās, ka Ļiza nespēja sadzīvot ar bērnu un iespītējās aiz sevis atstājot rakstura čupiņas dažnedažādās vietās. Jaunajai māmiņai tas bija papildus izaicinājums, savukārt, mūsu sirdis lūdzās pēc Ļizas un šķita, ka Ļiza cerēja uz mums.( Starpcitu, Ļizas vārds ir viņas pirmās saimnieces dots un viņai ļoti raksturīgs, tādēļ to atstājām) . Tā nu ātri domājot, mēs un kaimiņi nokļuvām pie kopsaucēja, labāku saimnieku par mums Ļizai nebūs. Iepazīšanās, aprašanas un sadraudzības periods bija ļoti ilgs, taču ciešākās draudzības vērts. Arī mēs iepazinām Ļizas raksturu. Viņa pārliecināja, ka ir neatkarīga un ir spējīga būt draudzīga, bija arī liela spītniece. Taču šis viss bija sīkums, es vienmēr domāju par to, ko viņa ir pārdzīvojusi. Un es nodomāju, ka arī ir tādi cilvēki, bet mēs bijām tālu no tādiem, kas pamestu pie pirmajiem šķēršļiem. Lielāko dienas daļu ziemā, Ļiza sēdēja un vēroja kā deg pagales krāsniņā un kā tās top par oglēm un tālāk-pelniem. Ļizai tā bija šūpuļdziesma, siltums un miers. Tas, kas tik ilgus gadus bija pietrūcis, bija šeit un tagad . Laikam ejot arī mums pienāca brīdis, kad sākās pirmās veselības problēmas, taču MBH tās ātri atrisināja, Ļiza jutās labāk kā jebkad. Tajā brīdī mēs sajūtām, ka Ļiza mums uzticās uz visiem simts. Mūsu pēdējie mēneši kopā bija tādi paši kā 3 gadi un citi mēneši pirms tam, jaušami sirsnīgi, tikai Ļiza pēdējos mēnešos bija nosvērtāka, nenāca gulēt mums redzamā vietā, mazāk ēda, lentītes un spēles neinteresēja. Tikai vēroja kā mēs aizejam, atnākam no darba kā taisām ēst un vakariņojam. Sirdsbalss teica, nav problēmas tikai ar sirdi, bet tas noteikti nav nekas tāds, ar ko netiksim galā. Ļiza ir ar raksturu, nav jau tagad vasara, lai baudītu siltos vakarus laukos vai ārā. Ir ziema. Protams ar ārkārtas situāciju valstī un visu, ko pamet dzīve, vizīte tika atlikta, līdz brīdim, kad bija laiks. MBH vienmēr ir bijis mums blakus problēmu laikā vai arī tikai, ja jāapgriež nagi, mūsu uzticības personāls. Šoreiz, dodoties uz klīniku Ļizas acīs redzēju bailes, taču arī uzticību. Vēlāk uzticību un pieņemšanu. Ļizas mazajā kuņģītī atklāja audzēju, kas nebija savienojams ar viņas dzīvību, tas bija sasaistījies ar iezarni... Bija arī muguras problēmas un kristāli pūslī, audzējs bija saspiedis visus viņas orgānus. Bija grūti pieņemt, ka cerības nebija nekādas. Nu kā mēs varējām to pieļaut un vizuāli neredzēt to kā viņa cieš un kā Ļiza šīs sāpes varēja noslēpt? Lai arī kāds būtu bijis 2020.gads, tas ir pārvērties vienkārši par laiku kurā biji tu, mūsu Ļiza. Mūsu ceļš kopā bija labākais, ko abas varējām vēlēties. Biju blakus tev katru dienu, mēs gājām staigāt, braucām uz laukiem, tu sēdēji riteņa groziņā savā kosmosa somā un es teicu, ka būšu tev blakus un nekad nepametīšu.
17.12.2020 biju klāt tavā pēdējā ieelpā, nu cik gan liela tā varēja but caur tavu mazo deguntiņu, tad es apzinājos pieradināšanas cenu un kā ir izlemt par dzīvību, kas pati nespēj atbildēt. Un izelpoju par mums abām. Šķita tikai pareizi nodot tevi gādīgās rokās "CREMO", lai tu dzirdētu savu šūpuļdziesmu pēdējo reizi un būtu brīva. Tavas ķepas no rītiem neskrāpēs skrāpeli, ņaudieni necels mūs no rītiem, neviens mūs nepavadīs un nesagaidīs no darba, tu pat nevari iedomāties cik nozīmīga mums biji un esi. Tu esi atstājusi lielu nospiedumu ne tikai mūsu, bet visu mūsu draugu sirdīs. Mēs visi ļāvāmies sērām un esam skumji par to, ka tevi satikām tikai tavas dzīves vidusceļā. Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ un tevi mīļi samīļot, es būtu gatava nekad vairs nečīkstēt par to, ka mani, dažreiz, kaitināja tavas šķavas no rīta man sejā vai tava motorika tieši pirms modinātāja, kas cēla uz darbu. Es apstātos no visa laicīgā un ļoti novērtētu brīdi, kad esi blakus vēl dzīva. Pateiktos vēlreiz par to, ka tu atļāvi sevi iepazīt, ka devi mums savu mīlestību un iemācīji ko nozīmē rūpes un atbildība.
Mīlam un ilgojamies. Lai tev viegls debesu ceļš Ļiza.
Tavējie no sirds.
