05/11/2024
😔 Rasiņa vismaz dienas garumā bezsamaņā tika staipīta pa Madonas ielām un veikaliem, ar vairākiem mēģinājumiem no suņa atbrīvoties.
🚨🐕 Daudzi cilvēki, kuri to pieredzēja, meklēja palīdzību, tika saukta policija par neadekvātu sievieti, kura staigā ar šķietami beigtu suni 🌈 Jo tā no malas izskatījās sedziņā satītais, uz apkārt notiekošo nereaģējošais sunītis…
✅ Čips, pase, reģistrs kārtībā, tāpēc "saimniecei" tika ļauts turpināt staigāt un sunīti staipīt līdzi kā nereaģējošu plīša dzīvnieciņu… Kamēr no kontrolējošiem dienestiem nebija lēmuma par dzīvnieka atsavināšanu, neviens nevarēja iejaukties, lai, kā izrādās, tomēr dzīvajai sunītei sniegtu palīdzību. Jo “saimniece” no veterinārās palīdzības atteicās; viss sunim esot kārtībā – viņa tikai guļot 🤯
Un tomēr nākamās dienas rītā, pateicoties sporta halles darbinieka acīgumam un nevienaldzībai, Rasiņa tika atrasta Smeceres silā, aiz mājiņas, zālē trīcot un nespējot pašai pastaigāt. “Saimnieces” blakus vairs nebija.
🪽 Rasiņai paveicās. Paveicās, ka “saimniece” viņu tomēr pameta. Palaimējās, ka viņa izturēja, ka pārcieta savas sāpes, veiksmīgi pārlaida nakti mežā, un laikus tika atrasta…
Sunīte nonāca dzīvnieku patversme Lazdonītis. Ar biedrības "Madonas dzīvnieku draugi" līdzatbalstu tika uzsākta terapija stāvokļa uzlabošanai, tika gaidīts USG izmeklējums, jo asins analīzes bija sliktas. Kad sāka izdalīties strutas no dzemdes, vetārsti nolēma operēt. Par piometru jeb dzemdes iekaisuma milzīgajiem apmēriem viņi bija šokēti. Strutas dzemdē bija krājušās ļoti ilgi (iespējams, sunīte arī bija “pašrocīgi” ārstēta, jo “saimniece” RIMI veikalos esot meklējusi, kur sunītei nopirkt zāles. Kādas zāles bez zināmas diagnozes viņa grasījās dot vai jau bija Rasiņai iepriekš devusi – varam tikai minēt…)
😇 Visu šo laiku Rasas stāstam cītīgi sekoja līdzi un palīdzības sniegšanā iesaistījās Ivetaa Ivetaa .
Arī viņa tās liktenīgās pirmdienas vakarā, savas ierastās pastaigas laikā caur Pļaviņu apli atpakaļ uz centru bija gājusi garām soliņam, uz kura, sedziņā satīta, nekustīgi gulēja Rasa. Tā kā jau pa dienu Iveta bija dzirdējusi no video tiktok-ā, ka kāda sieviete pa Madonu apkārt nēsājot beigtu suni, viņa turpināja savu ceļu, - lai bērni neierauga un nepārdzīvo par mirušu dzīvnieciņu… Bet tad meita iekliegusies: “Mām, bet VIŅA taču ELPO!” ‼️
👀 Iveta atminas: “Tajā brīdī viss sagriezās kājām gaisā, nezināju, kā reaģēt. Bet priecājos, ka sunītis ir dzīvs, tātad viņam vēl var palīdzēt. Kārtīgi "dabūjām" no sievietes, kura tobrīd pienāca klāt, - ko mēs tur stāvot un brīnoties. Dažas izteiktās frāzes lika saprast, ka kaut kas īsti kārtībā sievietei nav. Bet Rasiņu viņa paņēma un aizgāja. Pārnākot mājās, uzreiz sazinājos ar biedrības Ingūnu, konsultējos, ko varētu darīt. Atceroties dienā dzirdēto, bija skaidrs, ka viņa atkal mēģinās sunīti kaut kur pamest. Izbraukāju vēlreiz pa to rajonu, visas mazās ieliņas, kur vien prāts iedomājās, kur sieviete sunīti varētu aiznest un nolikt. Diemžēl nesekmīgi, un sunīti vairs neatradu.”
🩺 Nākamajā rītā, kad izrādījās, - Rasa ir atrasta un nogādāta patversmē, tas bijis kā atvieglojums. Iveta ar bērniem turpināja sekot līdzi Rasiņas atlabšanas gaitai, nosūtīja arī finansiālu atbalstu ārstēšanai.
“Man atsūtīja video, kad pēc operācijas Rasiņa pati savām kājām jau tipināja uz analīzēm. Tajā brīdī vienkārši raudāju, jo bija nenormāls prieks, ka viņai bija tā iespēja izdzīvot. Kad neesi tajā iekšā un neredzi, kāda tomēr cietsirdība pret dzīvniekiem notiek, pat nespēj iedomāties. Bet cilvēks arī ir vienīgais, kurš dzīvnieciņu var glābt. Gan mēs līdzcilvēki, kuri bijām klāt, kad tas viss tika fiksēts, gan kuri ziņoja, gan pēc tam ar finansiālu atbalstu operācijai, zālēm, ārstēšanai,” secina Iveta.
Redzot, cik ļoti Iveta pārdzīvo un jūt līdzi Rasiņai, viņu apciemojot jau patversmē, darbiniece tā nejauši izteikusies – varbūt jāņem sunītis sev.
Domas par mājdzīvnieku tobrīd nebijis, bet kā reiz priekšā bijušas gaidāmas skolēnu brīvdienas, brīvāka ikdiena. Tāpat Iveta bieži esot pa māju. Varbūt jāpamēģina Rasa paņemt pagaidmājās uz ārstēšanās, sistēmu laiku 🤔
🥰 Iveta gan ātri sapratusi – atpakaļ uz patversmi viņa Rasiņu nevedīs: “Meitai, protams, acis iemirdzējās, bet vīrs bija kategoriski pret suni, jo uzreiz bija jautājums - kurš ar viņu ies ārā. Bet nepagāja ne diena, kad jau pats pieteicās iziet pastaigā ar Rasu. Tas šķita tik smieklīgi, jo iepriekš solījās to vispār nedarīt 😄 Abi tagad ir kā labākie draugi.
Vispār visiem ģimenē Rasa ir liela draudzene. Viņa ir nenormāli mīļa, uzticīga, gudra. Pēc uzvedības nemaz nepateiktu, ka ir jau 8 gadi – viņa skrien pēc bumbiņām, spēlējas. Bet patīk gan ilgi pagulēt. Smejamies – kā jau omītei. Toties ļoti nepatīk, ja kāds no ģimenes uz brīdi pamet mašīnu vai mājas – tad pārdzīvo. Bet cenšamies pārāk ilgi viņu vienu nemaz neatstāt.”
✨ “Viss notikušais šķiet kā zīme, ka mums bija jāsatiekas un jāpaliek kopā. Tagad domājot, - ja mūsu tajā vakarā nebūtu bijis tieši tur un tobrīd, Rasiņa varbūt būtu aiznesta tālāk vai citā vietā, kur viņa nebūtu laicīgi atrasta. Man 18. oktobrī bija dzimšanas diena, un tieši tajā dienā pie mums atbrauca Rasiņa, kā dāvana. Savukārt meitai 13. novembrī būs dzimšanas diena. Tagad mums pa vidu ir vēl vieni svētki 29. oktobrī – Rasas dzimšanas diena.”
🫶 Paldies VISIEM šajā stāstā iesaistītajiem, kas nebija vienaldzīgi, kas iesaistījās, palīdzēja un tādējādi deva iespēju Rasiņai DZĪVOT! Un piedzīvot savu !
Paldies arī Labdarības fonds Sofi ❤️
Laura K, Madonas dzīvnieku draugi
