16/11/2024
📧VĒSTULE NO MĀJĀM📧
Pirms vēstules lasīšanas sāksim ar mazu atkāpi. Mazais Muhtars savā dzīvē pārcietis pārāk daudz vienas mazas sirsniņas saprašanai– saimnieka vardarbību un nekrietnību, kuru pats nekautrējās publiskot internetā. Iespēju oficiāli tikt atbrīvotam no saimnieka varas patversmē Muhtaram nācās gaidīt gadu – bet viņš to gaidīja pazemīgi un pacietīgi.
Neilgi pēc tam, kad stājās spēkā tiesas spriedums un Muhtars beidzot bija pieejams adopcijai, viņa dzīvesstāstu izlasīja Modris un saprata, ka ir grib dot Muhtaram jaunu dzīvi. Savā iepriekšējā nožēlojamajā dzīvē viņam noteikti pat sapņos nerādījās, ka var būt tā, kā tagad.
🙏Paldies saimniekam Modrim un krustmātei Ilzei par nenovērtējamo sirdsdarbu! Paldies visu to cilvēku vārdā, kuri iesaistījās Muhtara glābšanā un “saimnieka” nodošanā tiesībsargājošo iestāžu rīcībā. Paldies visiem, kam mazā Muhatara liketnis nebija vienaldzīgs! Viņa stāsts pierādīja, ka dzīvnieku glābšana nav tikai pašu dzīvnieku rokās – mēs varam tik daudz, ja esam vienoti savā aicinājumā palīdzēt neaizsargātajem!
Un te tik ļoti gaidītā vēstule no mājām.
📧HEI, HEI šeit Muhtars (ar jauno iesauku Mazais) no Inčukalna!
Jau neticamas 15 nedēļas aizvadītas jaunajās mājas, kas nu ir skaidrs, mājas ir manas un es šeit palieku!
Nevaru sūdzēties par dzīvi. Jau pirmajā dienā iezīmēju savu teritoriju, vesela hektāra platībā, bija ļoti daudz darba! Starp citu, man ir sava krauja, kuras malā uz celma man patīk pasēdēt un varu ilgi klausīties, kas notiek viss apkārt. Pirmo reizi ieejot mājā biju piesardzīgs, bet ilgi negaidīju, norādīju, ka gulēšu dīvānā savā gultiņā pie TV vai vienkārši blakus Modrim, savā mīļākajā pozā. Tā pat uzsvēru, ka sēdēšu pie galda krēslā. Uzejot 2. stāvā biju sajūsmā! Jaunā lielā gulta bija kā radīta man un sev speciāli sarūpēto gultiņu nedomāju izmantot! Ērti, ka gan 1., gan 2. stāvā ir dzeramā bļodiņa, nav īpaši jāmokās staigājot pa nakti. Nu labi, labi, vispār man patīk labi daudz gulēt, tādēļ dažreiz arī pa dienu aizeju pasnaust 2. stāvā.
Pirmajās nedēļās, lai arī man ļoti gribējās apskatīt visu ciemu, īsti man to neļāva, tas man nepatika. Bet labā ziņa, ka visi tuvējie kaimiņu brāļi nāca pie manis iepazīties, esam kopumā labi draugi. Runājot vēl par draugiem, liekas, ka es visiem kaimiņiem patīku, domāju tur savs nopelns arī faktam, ka mani aizveda pie friziera, ļoti labi safrizēja, lai jau esmu smuks, pēc friziera biju vēl smukāks un smaržīgāks.
Tas, kas man nepatīk ir vāveres, tās diezgan regulāri pamanu kokos un par to informēju Modri. Tā kā pirmo mēnesi vēl biju kautrīgs, tad balsi parādīju tikai kad iejutos, līdz tam izvēlējos klusēšanas taktiku, lai netraucētu Modri. Tagad zinu, ka Modrim mana balss patīk, tādēļ vāveres var saturēties, apreju tās kārtīgi.
Visi Ulubelē jau zināt, ka man kaķi ļoooti nepatīk. Laime, ka manas mājas tuvumā ir tikai 1 kaķis, bet viņš ļoti baidās no manis un kopš pirmoreiz to satiku vairs neesmu to redzējis. Nedomājiet ne ko ļaunu, viņam pat nepieskāros.
Man ir arī pašam sava siltumnīca, līdz ar to sanāk uzēst veselīgos našķus, ēdu gan arbūzus, gan gurķus, ļoti garšoja. Vispār kārumu ziņā esmu izvēlīgs, ne visus esmu gatavs ēst. Runājot par ēšanu Modris un Ilze mani aizveda pie vetārsta iepazīšanās vizītē. Man ir ļoti jauka vetārste Līga, viņa man iešpricēja nepieciešamās vakcīnas un teica, ka man esot zobakmens. Tādēļ jau septembrī devos atkārtotā vizītē, lai to noņemtu, viss izdevās labi, tagad man ir skaisti balti zobi un svaiga elpa! Pagaišnedēļ biju jau trešajā vizītē, lai nodotu “starta” analīzes, pēc kā turpmāk varēs labi noteikt vai ar mani viss ir kārtībā! Analīzes jau saņēmu. Pāris rādītāji ir ārpus normas, bet vetārste Līga teica, bez panikas, nav tik traki, padzeršu vienu mēnesi zāles un došos nodot analīzes vēlreiz. Domāju viss būs labi, jo pats jūtos labi.
Pa šo laiku esmu arī aktīvi socializējies, gan Modra rīkotajās viesībās uz vietas mājās, gan apmeklējot dažādus pasākumus. Biju sajūsmā, apmeklējot Siguldas Opermūzikas svētkus, mūzika bija tik laba, ka iemigu. Visi tak zina, ka Francijā svētdienas rītos uz operu iet tikai tādēļ, lai skaistas mūzikas pavadībā labi pasnaustu. Vēl skatījos filmu brīvdabas kino vakarā, biju “VIP persona”, jo līdzorganizēju pasākumu. Tā pat esmu bijis iepirkt zemeņu stādus Mālpilī, Ilzes mežā, Raunā, Akropole Alfā, kur izvēlējos sev jaunus ēdam un dzeram trauciņus, un protams, vairākas reizes izstaigāties tā kārtīgi pa Siguldu. Vēl man mērķis ir aizbraukt līdz jūrai, bet to laikam atlikšu uz nākamo gadu, jo jāsaprot kā viss labāk tikt galā ar slikto dūšu, kas man rodas ilgāk braucot mašīnā. Modris ir ņēmis vērā manu slikto sajūtu mašīnā, tādēļ garos izbraucienos vairs nedodos, tik pa novada teritoriju un pēc iespējas ērtāk ar jaunu sēdeklīti un atvēsinošo sedziņu. Braucieni pašreiz aizvietoti ar vienu no manām mīļākajām nodarbēm – garas pastaigas. Lai arī varu pavadīt ārā laiku cik vien vēlos un palīdzu Modrim ikdienas darbos, tomēr ejam gandrīz katru dienu pastaigās, vidēji 3-4 km, kā nu kuru dienu man ienāk prātā. Pastaigas vienmēr gaidu ar nepacietību, jo visu ciemu varu iezīmēt un citiem brāļiem lepni atrādīties, ka es varu tā brīvi un forši, kamēr viņi savās sētās. Gadās jau arī, ka viņi tiek ārā no savām sētām, tādēļ man jo īpaši svarīgi liekas ieņemt vietu pie mājas stūra, un vērojot situāciju, sargāt savu teritoriju.
Tā kā viss forši, jūtos mīlēts un apčubināts. Noteikti vēl pēc laika došu ziņu, jo nevaru aizmirst sava jaunā dzīves ceļa būvētājus un atbalstītājus, kas man tik daudz ko iemācīja un parūpējās par mani, kad jutos slikti. Tā pat ik pa laikam iedomājos par savu voljēra biedru, pēc bildēm ko man rādīja, liekas, ka tas varētu būt Taisons. Tik ļoti žēl, ka viņš vēl nav piedzīvojis to laimi ko es - atradis savējos un vietu ko saukt par savām mājām!
